tagad ir labi. es jūtos labi. dzīve ir laba. jā, tiktiešām ir labi.
pa dienu man bija ļoti, ļoti depresīvs garīgais, man riebās visi un visur, izņēmumi bija ļoti maz. likās, ka pasaule spiežās man virsū no visām pusēm, vēloties mani sašķaidīt gabalu gabaliņos, šis teikums tā, lai nedaudz pārspīlētu, bet vienalga, visi mani nokaitināja, tas bija riebīgi, es nezināju kur likties, un gribēju tikai ātrāk vakaru, lai varētu iet gulēt. bet tieši uz vakara pusi garastāvoklis uzlabojās, par ko man prieks. viss sāka rādīties labākās krāsās. skumji gan ir tas, ka mani tik ļoti spēj iepriecināt nauda. bet no otras puses, mani iepriecinās grāmata, web kamera un vel šādi tādi sīkumi, ko es par šo naudu nopirkšu, un ja domā no šāda skata punkta, tad nemaz neliekas tik slikti. :)
rīt no rīta es aizņemšos no Katarinas fotoaparātu, pēctam vel pachillošu pa mājām, uzstaisīšu kādas es-fočēju-pati-sevi bildes un tad braukšu uz centru, pie Laimas pulksteņa tikties ar Grietu.
mēs iesim uz Mad House. nekad neesmu tur bijusi. cik sapratu tas ir tāds kā klubs/restorāns. cenas gan tur ļoti `piemīlīgas`, bet interjēra bildes mani bez maz vai sauc uz turieni. gan jau pa 4ls kaut ko nopirkt varēs. un fočēt cerams arī tur var. pēc rītdienas, tas ir, otrdien, Grieta jau brauc uz laukiem, bet es braukšu pirkt man tik ļoti vajadzīgās lietas, jā.
es pati nesaprotu, kāpēc tādiem cilvēkiem, kā man, tik ļoti uznāk drūms garastāvoklis. es gribētu, lai man nekad nebūtu bēdīgi, man vienmēr būtu labi, es visiem patiktu. bet diemžēl, kad pašam uznāk "melnie", tad to paveikt ir neiespējami, žēl, ka tā. bet tomēr es vienmēr apņemos būt jauks cilvēks, un katru reizi pienāk brīdis, kad es aizmirstu savu apņemšanos, esmu nikna, tad man atkal kļūst labi, un tā tas iet uz riņķi vien. varbūt kādreiz šis riņķis beigs griezties, bet lai nekad tas neapstātos uz sliktā, lai tas apstājas uz labā, foršā, superjaukā, un es būtu laimīgs cilvēks. dziļa doma haha
un pēdējais, ko es gribēju pateikt. tas gan joprojām ir par dzīvi, cilvēkiem, un to garastāvokļiem, bet šoreiz vel vispārīgāk. vel viena lieta, kas skumdina mani pat tad, kad pašas iekšējā sajūta itkā ir laba - skumst apkārtējie cilvēki - visi mani mīļie, paziņas, vai pat kāda maza meitene, tur, manas ielas galā, vai kaķis, kam aizmirsts nolikt vakara siltā piena bļodiņu, vai kāds miljonārs, kurš jūtas pavisam vientuļš ar savām pelēkajām banknotēm sēžot pie TV. jebkura skumjas padara pasauli pelēkāku, skumjas bieži ir lipīgas, un tā mēs visi pārklājamies ar šo pelēko un spiedīgo masu skumju, tāpēc nevajag skumt. it īpaši par sīkumiem, jo bieži vien šie sīkumi izvēršas par lielām problēmām, kas sāk ietvert priecīgos cilvēkos, un viņi arī kļūst skumji, un atkal ir manāma bezgalīgā riņķošana. gluži kā zemeslode, tā vislaik griežas ap savu asi, reizē griežoties ap sauli. tā arī ar cilvēkiem - tie griežas ap savām problēmām reizē griežoties arī ap visas pasaules notikumiem.
es nezinu, ko ar šo gribēju pateikt, bet tas viss nāca no sirds
veiksmi tev šajā bezgalīgajā riņķošanā, pieskati, lai neapreibst galva, jo tad kontrolēt visu būs vel sarežģītāk!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru