astalavista, sweet 2010!

tātad, kā jau man raksturīgi, es visu atstāju uz pēdējo brīdi. arī 2010. gada pēdējo bloga ierakstu. bet nu neko.
es nemaz negribu iegrimt sīkumos. varu teikt to, ka decembris personīgi man nepavisam nebija tāds, kādu es biju to iecerējusi. nekādas steigas. gandrīz visu decembri nogulēju pa mājām slimojam. apmēram decembra vidū es izveseļojos, aizgāju uz skolu, nokārtoju visus kontroldarbus, un tad īsi pirms skolas beigām atkal saslimu. gandrīz izveseļojos, beidzot gāju uz skolu saņemt liecību, kura mani pilnībā apmierināja. nu gandrīz, bet ko nu vairs. nosvinēju superjautrus Ziemassvētkus kopā ar Ivonnu, kas uz divām dienām bija pārvākusies pie manis, ja drīkst tā teikt. viss jau būtu super, ja es nesaslimtu atkal. un līdz pat šim brīdim es brīvlaiku pavadu sēžot mājās un ik pa brīdim papļāpājot ar mīļo sienu un tā. labi, nav tik traki. vel pāris dienas, un jau pirmdien es varēšu iet ārā, un tad es centīšos atgūt visu iekavēto. ja ne visu, tad vismaz daļiņu.
ir Vecgada vakars, lai arī cik neticami tas nebūtu. jā, tas tiešām ir neticami. es nespēju saprast, kur pazuda 2010. gads. pag, nē, tā laikam nedrīkst teikt, izklausās, ka es būtu viņu nodzērusi, tā jau nu gan nav, haha. atskatoties atpakaļ uz šo gadu, es saprotu, ka esmu kļuvusi pieaugušāka, tomēr reizē arī trakāka. esmu bijusi gan pārlaimīga, gan ļoti bēdīga. esmu iepazinusi cilvēkus, tie kļuvuši par maniem draugiem, pēc laika atkal izzuduši no tiem, kurus es pieskaitu draugiem un nākuši klāt atkal jauni. ar katru reizi labāki. un varu pat teikt, ka pašlaik man labākus nevajag. varbūt nevaru to teikt pilnā pārliecībā, bet tas lai paliek. ir bijuši gan taureņi vēderā, gan ziloņi. esmu pavadijusi diezgan traku un karstu vasaru, par ko man prieks. negribu neko nožēlot, lai gan tas tik bieži gadās.
jauno, 2011. gadu es gribu iesākt ar labām emocijām, labām domām, un gaišu prātu, lai arī cik salkani tas neizklausītos, haha. arī man, kā jau lielākajai daļai, ir savas apņemšanās, kuras es tiešām centīšos izpildīt.
man tās ir četras, varbūt smieklīgas, bet tas nav svarīgi - 1kārt vēlos mazāk ēst, 2kārt dūmus vilkt tikai ballītēs, 3kārt iztaisnot savu muguriņu un 4kārt vienkārši būt foršs cilvēks. wish me luck, haha
no 2011. es sagaidu daaaaaaaaudz labu emociju, pavisam mazdrusciņ bēdīgu mirkļu, pašus labākos draugus, mieru ģimenē un pašus jautrākos un foršākos piedzīvojumus, lai šis gads par 100% būtu vel labāks, kā iepriekšējais. un es teikšu nevis priekā!, bet RAWRRR! tas tā, lai atšķirtos.
laimīgu jauno gadu visiem jums (:

jau decembris

jā, ir JAU decembris. laiks skrien tik nereāli ātri un tik tiešām - ir decembris. pilnīgi neticās. pasakot vārdu decembris, pirmais, kas iešaujas prātā ir ziemassvētki, otrais - sniegs un trešais - vecā gada beigas un jaunā gada pienākšana. man ir daudz ko teikt. decembris ir traks mēnesis, jo tajā notiek pārāk daudz lietu. jāgatavojas ziemassvētkiem, jāsapērk dāvanas, kārtīgi jāmācās, labi jānoliek gala kontroldarbi, jāsaņem sekmīga liecība, jānosvin ziemassvētki, jāpavada veicas gads un beigu beigās jāsagaida arī jaunais. un tam visam starpā vēl jāēd, jāguļ, jādomā, jāizdzīvo un jādzīvo. dzīvot laikam ir tas sarežģītākais uzdevums. dzīvot, nevis izdzīvot. tas mums ikdienas steigā bieži aizmirstās. lai arī cik stulbi liktos, no vienas puses es ļoti gribu, lai decembris ātrāk paiet. bet visam, protams, ir arī otrā puse, kurā es decembri gribu kārtīgi izbaudīt, labi nosvinēties un pēdējo reizi sabučot un samīļot visus savus draugus 2010. gadā. bet tas tikai brīvlaikā, līdz tam vēl ir jātiek.
esmu nedaudz apslimusi, riebīgs klepus. uz skolu kopā netikšu 4 dienas, kas nozīmē kādus 4 kontroldarbus. un šie 4 kontroldarbi nozīmē to, ka man būs jāskraida pa konsultācijām, bet gan jau. esmu nolēmusi nākošo nedēļu izplānot, citādi es neko nepaspēšu izdarīt un tad varētu sanākt bēdīgi. bet nekas nebūs bēdīgi, jo man ir apņemšanās, haha.
es ceru uz superīgu jaunā gada sagaidīšanu. ar visiem foršākajiem sev apkārt, tas ir pats galvenais. pārējam vairs nav tik liela nozīme. okei, nemuļķošu sevi pavisam, kaut kāda nozīme jau tomēr ir. bet domu sapratāt. gribēju jau teikt, ka jaunais gads labi jāizplāno, tomēr atcerējos, ka spontānās idejas ir tās labākās :)
runājot par šodienu un šo brīdi, es pašlaik sēžu satuntulējusies, dzeru tēju un klausos muse. tik čillīgi. vispār šodien biju uz Laura Reinika koncertu, lai arī cik daudzi cilvēki domātu, ka tā ir pilnīgākā huiņa, man ļoti patika. varēju dziedāt līdzi gandrīz visām dziesmām, jo kādreiz man viņš traki patika.
vakar bija tiiiiiiik jauka diena. ar elīzu un ievu bijām pie ivonnas. jā, arī es, slimiķīts. un es tiešām mīlu tās meitenes, un es saprotu, ka beidzot esmu starp īstajiem cilvēkiem. + vel superinteresantā saruna ar elīzu atpakaļceļā. tik interesanti uzzināt visu no otras puses, o jā.
vēl man bija miiiiiiilzīgs prieks par to, ka ivonna bija tik laimīga, viņai ļoti patika dāvanas, nemaz nerunājot par manis pierakstīto kladīti. tiešām prieks. es mīlu savus draugus. nevaru sagaidīt trešdienu, kad beidzot tikšu uz skolu. pilnīgi vienalga par mācībām. šitā sēžot mājās es saprotu, cik forši tomēr ir iet uz skolu, kurā ir lielākā daļa man mīļo cilvēciņu.
galīgi nostaļģisks vakars. pie dupša, ka es pat īsti nezinu, ko nozīmē `nostaļģisks`. tas vārds baigi smuki un gudri skan, hehe.
čillaut, mazafakāzz! iks ou iks ou

dupsītis

viss notiek baigi ātri un re kā, man uzleca baigā iedvesmiņa kaut ko ātri uzbombīt. jā, es dīvaini rakstu, takā čukčiņš.
domāju par atmiņām, un to, kā cilvēki atcerās lietas, ko atcerēties nemaz nevēlas, citiem sakot, ka tas jau sen ir aizmirsts un par to vairs nav jādomā, kaut arī tieši brīdī, kad viņi to saka, atkal atcerās lietu, kas it kā ir aizmirsta. pavisam nesakārtotas domiņas, bet nemāku labāk paskaidrot. cilvēki mūžīgi slēpjas aiz tā, ka tas jau sen aizmirsts, kaut arī visu laiku grauž. graužās dziļāk un dziļāk, kā tārpiņš un tad tu viņam nokod galvu un tad viņam sāp un sāk sāpēt arī tev, wahahahhahaha, nu gan salīdzinājums.
ārā ir ļooooooooooti auksts, nu tā tiešām - ļoti, ļoti. no rītiem uz skolu jāiet kā pingvīnam - satuntulējies un stīvs.
es pašlaik dzeru tēju, jo mani joprojām moka klepus, bet es viņu cenšos dzīt prom. slimot nav labi un tā, nu jā, lōģiski.
arlabunakti, šis bij viens ašais pirms miega...
...saskati divdomību?

katrā dienā vismaz reizi tu esi laimīgs

jau atkal pagājis mēnesis, un jau atkal viss ir mainījies ļoti strauji. dažreiz man paliek bail, vai tik mācību gada beigās es jau nedzīvošu kaut kur ASV ar zaļiem matiem un pīrsingiem visās vietās, ja pat pa mēnesi viss tā mainās. nu es nedaudz pārspīlēju, bet dažreiz jau var.
runājot par skolu, tajā vairs nav tik liels mudžeklis. bija pat viens brīdis, pēc rudens brīvlaika, kad viss bija vislabākajā kārtībā, visi ar visiem draudzējās un viss bija pozitīvi. par daudz `bija`. jā, jo tā tiešām bija, vairs nav. tomēr salīdzinot ar to, kā viss bija gada sākumā, ir labāk. man tik ļoti nepatīk, ka visi dalās pa bariņiem un vērpj intrigas viens par otru. bet tāda nu ir tā skolas dzīve, gossip girl, haha.
pēdējā laikā es tiešām jūtos salīdzinoši labi. nav vairs tik daudz strīdu. nedzirdu vairs tik daudz sliktas atsauksmes par sevi un citiem. sīkumus cenšos neņemt galvā un tā kļūst vieglāk dzīvot. man ir draugi, kuriem mani vajag, vismaz es tā ceru. un ar viņiem man pietiek. daži ik pa brīdim pieklīst, bet tik pat ātri arī aizklīst, kad viņiem situācija vairs nav izdevīga. es tikai gribēju pateikt, ka viss ir kārtībā, un ir jāpriecājas par to, kas mums dots, un jābeidz domāt par to, kā mums nav. priekā!
p.s. esmu nomainijusi sava bloga dizainu un man ļoti patīkās. iepriekšējais bija pārāk vienkāršs un man likās, ka tas vairs neatbilda man. pārāk vasarīgs. tagad ir rudens, vajag pārmaiņas.

es ķeru brīvo brīdi !!!

ak šausmas. es neesmu neko rakstijusi kopš pixel party, tas nozīmē - 2 mēnešus. ir notikušas tik ļoti daudz lietas, ka es noteikti nespētu to visu te sīkumos pastāstīt. es ceru, ka kāds vispār lasa. bet nu labi - runāsim par lietu.
ja pareizi atceros, tad vasara beidzās ļoti labi. laikam. ar atmiņu man tik tiešām nav labi. no visa skolas laika ir pagājis jau viens ar pusi menēsis, un laiks ļoooti ātri skrien. skolā vairākas reizes viss paspējis mainīties par 360 grādiem. es nespēju iedomāties, kas varētu notikt vel septiņos ar pusi mēnešos, bail paliek. bet, ja precīzāk, tad nu tā - esmu paspējusi sastrīdēties un vairs nekontaktēties ar cilvēku, ar kuru pavadīju gandrīz visu vasaru. strīdi ir stulba lieta, bet es nezinu, varbūt tā pat ir labāk. vairs nezinu, kuri cilvēki ir mani draugi, kuri paziņas, kurus es vispār nepazīstu un kuri ir tie, kas tikai uzdodas par maniem draugiem. dažreiz pat negribas domāt, ko citi dara un runā man aiz muguras, tāpēc vienkārši jācenšas par to nedomāt. pašlaik man ir tikai 2 vai 3 cilvēki, kuriem varu stāstīt gandrīz visu. redzat, pat tiem es nevaru pastāstīt pilnīgi visu. man trūkst šāda cilvēka, bet gan jau ar laiku.
skola kopumā ir viens liels murgs. nerunāju par mācībām, bet par cilvēkiem. attiecībām un attieksmi. dažreiz tas ir neizturami. es nemāku paskaidrot, ko ar to domāju, bet vismaz centos. protams, man ir liels prieks par 5dienu, kad pēc stundām pavadījām tiešām labu laiciņu ar foršākajiem klasesbiedriem, es ceru, ka tā tas pagaidām arī paliks. 5diena vispār biju superīga, neskaitot monsterparku. bet tas jau ir cits stāsts.
ieraksts ir ļoti samocīts. nedrīkstu vairs sev ļaut rakstīt blogu vienreiz divos mēnešos, jo tad es vairs vispār nemāku neko pastāstīt. man salst pirksti. un vienmēr, kad rakstu, ieraksti nesanāk pozitīvi. ciao

half gone

ir pagājusi tieši puse augusta, un tieši 20 dienas kopš mana pēdējā ieraksta. jā, es beidzot esmu saņēmusies kaut ko uzdrukāt, un man pašai par to liels prieks. ja godīgi, šīs 20 dienas ir pagājušas pilnīgā miglā. nē, tas nebūt nenozīmē, ka bija garlaicīgi, vai man nepatika, bet es tiešām nevaru atcerēties neko īpašu, neskaitot ballīti monsterparkā, tāpēc vienkārši uzreiz rakstīšu par to, un neiedziļināšos pārējo dienu notikumos. saku vien to, ka viss bija labi, un aktivitāšu īpaši netrūka.
tātad, monsterparks. es gribu rakstīt visu visos sīkumos, tas vismaz atlīdzinās pārējās pazaudētās dienas, par ko šeit nekas nebūs.
ballīte tika rīkota tieši melnajā piektdienā, un varbūt tas bija iemesls dažādiem sarežģījumiem. šī tiešām bija mana pirmā melnā piektdiena, kad bija tik traki gājis. jau pa dienu mums abām ar Grietu bija dīvaina sajūta. stress, roku trīcēšana un tas viss it kā bez iemesla. vakarā pie Grietas kopā bijām 6 meitenes, 4 no tām vēl činijās. braucām uz centru satikt Williamu ar Montu un Guntu. mums bija bail, ka iekāps kontrole, tomēr izdomājām braukt līdz gala pieturai, Willija dēļ. un opā, kontrole! paldies vadītājai milzumliels, jo gandrīz pie kontroles trolejbuss apstājās pie sarkanās gaismas, ar Žaneti aši skrējām pirkt četras biļetes, un nopirkt izdevās, vēlreiz paldies vadītājai, haha.
satikām Williju & co, iegājām divos LB veikalos, neko nepārdeva, tomēr trešajā nopirkām 2 šampāniešus un 1 aliņu. lielu gabalu gājām ar kājām līdz ģertrūdes un tērbatas ielas stūrim, kur Laura M. bija sarunājusi mums dzīvokli pie kautkāda Martina. viņa jau protams neteica, ka esam 9, un Martins bija manāmā šokā mūs ieraugot, bet citādi viss bija labi. kādas 15 minūtes bijām tur, pēctam satikām Gunti & co un braucām uz mp. sākumā patiešām braucām pārpildītā trolejbusā, bet tad kāpa kontrole, izskrējām laukā un turpmāko ceļu līdz mp nogājām kājām. tikām iekšā, pētam es gāju gabaliņu uz atpakaļu, lai satiktu Santu un Natali. atnākot atpakaļ, sākumā bija neliela garlaicība, bet pēctam viss aizgāja. dejošana, ne tik labās lietas, pļāpāšana un tamlīdzīgi. ļoti ilgi dejoju arī ar kaut kādu zēnu, bet pat nepaprasiju, kā viņu sauc, nu neko. laiks gāja uz priekšu, līdz redzējām policistus staigājam apkārt. klāt pieskrēja Martins un teica, ka tūlīt būs 4 busiņi ar mentiem, un visiem jātaisās projām. ārā gāja milzu pūļi, bet ne visi, protams. ar Grietu atradām visus savējos un ne savējos, gājām lielus gabalus, līdz Grīziņam, tad vel tālāk, un daudzi pārsvarā stresoja par mentiem. aizmirsu piebilst, ka tad bija apmēram 2 naktī. vēlāk sadalījāmies, puse aizgāja uz Juglu, mūsu puse uz centru. tas bija miiiiiilzīgs gabals, bet bija interesanti. kamēr mēs mierīgi gājām pa mazām škērsieliņām, tikmēr Juglas puse visu laiku bēga no mentiem, tomēr beigās nokļuva savās naktsmājās pie Unas.
pie brīvības pieminekļa, čilli picā jau bijām tikai mēs 5 savējie - es, grieta, Willijs, Monta un Gunta. mums ar Grietu gandrīz uzreiz pakaļ atbrauca Grietas mamma  un tā nu mēs tikām mājās.
salīdzinot ar shools out for summer ballīti, šī ballīte bija galīgi garām, bet no otras puses vismaz nedaudz savādāki piedzīvojumi, kā ierasts. un nostaigāti milzu gabali. ir ko atcerēties :)
turaties, un izbaudat pēdējās 16 vasaras dienas !

uzdzīvojam

man pēc mazāk kā stundas ir jau jābūt ārā no mājas, bet man tieši tagad ir iedvesma uzrakstīt blogu. tas nekas, ka man vel jātīra istaba, jāmazgā trauki, jāiet dušā un pēctam jāžāvē mati un vel dažādi sīkumi, gan jau paspēšu.
pašlaik man skan the kooks dziesmu akustiskās versijas, un viņas ir vel jaukākas par orģinālajām dziesmām, jā.
vakar bija patiešām ļoti laba diena, kopš brauciena uz Kuldīgu. satikos ar savām mīļajām meitenēm, kuras šovasar pat vel nebiju satikusi - Anniju Pētersoni, Aneti, Ivonnu un Anniju Mucenieci. bijām jūrmalā, prieks, ka ar laiku bija paveicies. vairākas reizes izstaigājām Jomas ielu, pabijām dzintaros pie koncertzāles, kur izārdījāmies strūklakā, un bijām cauri slapjas, nu īpaši mēs ar Ivonnu. tur satikām arī vel šādus tādus cilvēkus. pēctam gājām staigāt pa jūras piekrasti, līdz Annija ar Ivonnu atkal izdomāja iet peldēt. pa to laiku mums ar Aneti piesējās daži iedzēruši jaunieši, viņi sāka man dziedāt `mana maziņā` un nepārtraukti piesējās maniem pilošajiem šortiem, haha.
kad mazās izlīda no ūdens, vel kādu laiku sēdējām un pļāpājām par visādām tēmām, tas arī bija ļoti jauki.
pašā vakarā satiku Grietu, kas beidzot ieradās Rīgā. apstaigājām pāris kvartālus.
ļoti forši vienā dienā izdarīt tik daudz jauku lietu. vienīgi pašā vakarā pieejot pie pc es jutos galīgi atpalikusi, un neko nesapratu. cilvēki, kāpēc, kad nevajag, jūs esat tik aši, bet kad es mirstu no garlaicības, ir kluss kā kapos?
labi, man laikam tomēr jākārto istaba, bučas